ODISEJA. Audiovizuāla performance sešās daļās

Par pasākumu

Seši kapričo solo vijolei / 6 Capricci per violino soloVijoles solo: Magdalēna GekaScenogrāfija un koncepts: Krista Vindberga-AuznieceODISEJA pārvērš izstādes telpu ceļā cauri emocionālām teritorijām. Skatītājs tiek aicināts doties pieredzē, kurā skaņa, kustība un telpa veido vienotu partitūru.Balstoties Salvatores Šarīno (Salvatore Sciarrino) ciklā Seši kapričo solo vijolei, telpā izveidotas sešas stacijas, kas atbilst sešām cilvēka pamatemocijām: priekam, bēdām, dusmām, riebumam, bailēm un pārsteigumam. Vijolniece kļūst par ceļvedi, mūsdienu Odiseju, kas nevis atgriežas mājās, bet ved klausītājus cauri iekšējām ainavām. Katra pietura ir sastapšanās ar noteiktu emocionālu stāvokli.Performances vizuālais veidols balstīts sengrieķu dievietes Artemīdas tēlā. Artemīda ir medību, mēness un savvaļas dieviete, kas pastāvīgi šķērso robežas starp mežu un civilizāciju, gaismu un tumsu, dzīvību un nāvi. Viņa ir gan sargātāja, gan medniece. Šī pretruna sasaucas ar emociju divējādo dabu: tās mūs aizsargā, brīdina un vada, vienlaikus var mūs pārņemt un pakļaut.Magdalēna Geka performancē kļūst par izstādes partitūras vadītāju. Tas, kas Artemīdai ir loks un bulta, Magdalēnai ir vijole un lociņš. Ar tiem viņa sagūsta un vienlaikus atbrīvo mūziku.Itāļa komponista Salvatores Šarīno “Seši kapričo solo vijolei” tapuši, iedvesmojoties no viņa tautieša Nikolo Paganīni teju divus gadsimtus agrāk rakstītajām leģendārajām 24 Caprices per violino solo. Aplūkojot šīs Paganīni “kaprīzes” un tajās pētītās dažādas virtuozas vijoļspēles tehnikas no mūsdienu mūzikas valodas perspektīvas, Šarīno tās apsorbējis un transformējis pavisam jaunā skatījumā uz vijoli un tās paplašinātajām tehnikām.Salvatore Šarīno ir viens no autentiskākajiem un savdabīgākajiem komponistiem, kurš pats sevi dēvē par autodidaktu. Dzimis 1947. gadā Palermo – agrā jaunībā aizrāvies ar vizuālo mākslu, bet pusaudža gados iesācis eksperimentēt arī ar mūzikas sacerēšanu. Šarrino ir spilgtu tēlu un niansētu emocionālu nokrāsu meistars. Viņa darbus regulāri spēlē visi ievērojamākie laikmetīgās mūzikas atskaņotāji.Vijolniece Magdalēna Geka ir viena no spožākajiem un aktīvākajiem jaunās paaudzes latviešu mūziķiem un plaši koncertē visā Eiropā kā soliste, kamermūziķe un orķestra koncertmeistare. Magdalēna ir Lielās Mūzikas Balvas laureāte “Par izcilu darbu ansamblī” 2025. gadā, bet pirms tam izpelnījusies nominācijas kategorijās “Gada jaunais mākslinieks” 2014. gadā un “Par izcilu interpretāciju” 2020.gadā. Viņa saņēmusi arī prestižās Vācijas skaņu ierakstu balvas Opus Klassik nominācijas trīs kategorijās 2022.gadā, tostarp kategorijā “Gada jaunais mākslinieks” par izdevniecības “Skani” izdoto Maijas Einfeldes vijoļsonāšu albumu duetā ar pianisti Ivetu Cālīti. Kopš 2022.gada pavasara viņa ir izcilā franču kvarteta “Akilone” pirmā vijole, bet kopš 2024.gada janvāra – Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” koncertmeistare.Kā orķestra mūziķe Magdalēna Geka spēlējusi Francijas Radio Filharmoniskajā orķestrī, Parīzes orķestrī un citos Francijas nacionālajos orķestros, tāpat viņa regulāri uzstājas kā “Kremerata Baltica”, Orchestre national d’Auvergne, Orchestre Hexagone, Orchestre de Chambre Nouvelle Europe un Ensemble Appassionato koncertmeistare un atskaņojuma vadītāja. Īpaši nozīmīgi viņai ir spēlēt mūsdienu komponistu mūziku. Kopš 2020.gada rudens viņa spēlē izcilu Alessandro Gagliano 1734. gadā darinātu instrumentu, ko viņai laipni aizdevis fonds Anima Musica Parīzē.Mākslinieces un scenogrāfes Kristas Vindbergas-Auznieces praksē savienojas zīmējums, instalācija, video, skaņa un telpiski objekti. Viņas darbos laiks, atmiņa un ķermeniskā pieredze tiek aplūkoti kā mainīgas, materiālas struktūras.Mākslinieces darbi bieži top lēnā un fiziski intensīvā procesā, izmantojot grafītu, ogli, betonu, gaismu un kustību. Viņu interesē spriedze starp klātbūtni un izzušanu, personisko un kolektīvo atmiņu, dzīvo un mākslīgo, kā arī veidi, kā telpa var kļūt par emocionālas un psiholoģiskas pieredzes nesēju.Nozīmīga Vindbergas-Auznieces profesionālās darbības daļa saistīta ar skatuves mākslu. Viņa veidojusi scenogrāfiju un vizuālo dramaturģiju daudzām teātra un operas izrādēm, kā arī performancēm. Šī pieredze būtiski ietekmējusi arī mākslinieces praksi vizuālajā mākslā, kur skaņa, kustība, gaisma un skatītāja klātbūtne bieži tiek organizētas kā vienota telpiska dramaturģija. Viņas darbi atrodas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Eiropas Parlamenta, BTA ART un citās publiskās un privātās kolekcijās.Performanci organizē: Rīgas valstspilsētas pašvaldības iestāde RĪGAS LAIKMETĪGĀS MĀKSLAS TELPA, to atbalsta Rīgas valstspilsētas pašvaldība, biedrība “Veselīga Latvija”, Ārstes Ilzes Aizsilnieces fonds.